Bērni Lielā Tēvijas kara laikā joprojām bija bērni – lai gan viņu plecos gūlās viņu vecumam nepanesamas grūtības: pārtikas un apģērba trūkums, palīdzība pieaugušajiem mājas darbos.
Vecākie pieskatīja jaunākos brāļus un māsas, daudzi strādāja rūpnīcās, dežurēja uz jumtiem, dzēšot aizdedzinošās bumbas. Sākumskolas bērni palīdzēja mātēm un vecākajām māsām hospitāļos: lasīja grāmatas ievainotajiem, pulcējās grupās un rīkoja slimajiem koncertus.
Tomēr viņiem palika brīvs laiks, kurā viņi, tāpat kā visi bērni, spēlējās. Tajā grūtajā laikā trūka visa, jo īpaši rotaļlietu. Spēlējās ar to, ko bija ieguvuši vēl pirms kara, bet daudz ko gatavoja mamas vai vecākie bērni jaunākajiem.
Tās bija lielas lelles no pieejamiem materiāliem – tika izmantots viss: pogas, diegi, auduma lupatiņas, spoles. Gatavoja pašdarinātas mašīnas, locīja kuģīšus un lidmašīnas no papīra. Pavasarī, kad pa ielām tecēja strauti, no papīra kuģīšiem rīkoja veselas kaujas.
Daudz spēlējās ārā. Zēni, protams, spēlēja karu, griežot no koka automātus un šautenes – un tā bija galvenā spēle gan zēniem, gan meitenēm. Izdomāja daudz kustīgu spēļu: burkas, oļi. Atrada izklaides visvienkāršākajās lietās – vāciņos, korķos, konservu bundžās.
Mana mamma, tētis un vecmāmiņa atcerējās kara laiku kā absolūtas mīlestības periodu pret bērniem. Katram pieaugušajam bērns nebija vienaldzīgs. Kad uzbrukuma laikā devās uz bumbu patvertni, pieaugušie spēlējās ar bērniem, stāstīja pasakas, lasīja grāmatas – lai novērstu uzmanību un nomierinātu.
Pat ievainotie karavīri, kas atgriezās mājās bez rokām un kājām, grieza bērniem koka rotaļlietas. Katrs centās nodot bērnam daļiņu savas laipnības.
Bija normāli uzņemt ģimenē bērnu, kurš bija zaudējis vecākus. Daudzi pēc kara audzināja vairākus šādus bērnus – un tas tika uzskatīts par ierastu lietu.
Cilvēki no visiem spēkiem centās pasargāt bērnus, novērst viņu uzmanību no briesmīgā un dāvāt pēc iespējas vairāk siltu atmiņu par bērnību.
0 comments