Kas ir bērnu interjera psiholoģija un kāpēc tā ir vajadzīga

Kad mēs iekārtojam bērnistabu, mēs parasti domājam par sienu krāsu, mēbelēm, drošību un stilu. Un daudz retāk – par to, kā šī vide ietekmē bērna psiholoģiju un attīstību.

Bet bērnistaba nav tikai istaba. Tā ir pirmā "es varu pats" vieta, droša osta trauksmes brīžos un rakstura veidošanas instruments.

Interjera psiholoģija nav par modes tendencēm. Tā ir par bērna emocionālo stāvokli, viņa patstāvību un pārliecību par sevi, par piederības, drošības un atpūtas sajūtu – vissvarīgāko pašvērtējumam.

Kāpēc tas ir svarīgi vecākiem?

Lai ne tikai "izveidotu skaistu", bet radītu vidi, kurā bērnam ir labi augt. Lai netraucētu viņa attīstību, bet palīdzētu viņam caur telpu. Un lai saprastu, kas bērnam patiešām ir svarīgi, un kas uzspiests "skaistuma dēļ".

Kā interjers ietekmē bērnu

Mēs bieži vien uztveram istabu kā "apvalku", bet bērnam tā ir vides daļa, kas audzina un veido. Lūk, trīs svarīgākās ietekmes.

Emocijas. Krāsas, apgaismojums, troksnis un pat nekārtība ietekmē emocionālo stāvokli. Spilgtas "ķīmiskas" krāsas var pārmērīgi stimulēt nervu sistēmu un izraisīt trauksmi. Bet maigs apgaismojums, kārtība un nepārslogots dekors palīdz bērnam justies droši.

Uzmanība un koncentrēšanās. Pārmērīgs rotaļlietu daudzums un vizuālais troksnis pārslogo smadzenes. Bet skaidras zonas skolas vecumā – rotaļas, mācības, atpūta – palīdz apzināti pārslēgties. Haoss istabā bieži vien nozīmē haosu galvā.

Patstāvība. Ja bērns nevar aizsniegt grāmatu vai pats sakārtot rotaļlietas, viņš pierod: viss ir atkarīgs no pieaugušajiem. Pieejamas mēbeles, loģiska uzglabāšanas sistēma un vienkārši rituāli dod viņam kontroles sajūtu pār savu telpu – un tas ir pašpārliecības pamats.

Veidojiet bērnistabu bērnam, nevis sev

Bieži vien vecāki vēlas izveidot "skaistu un stilīgu, kā žurnālā", vai realizēt savu nepiepildīto sapni par bērnistabu. Es neesmu pret skaistumu – esmu pret bērnistabu, kas radīta vecākiem. Lūk, daži principi.

1. Istabai jābūt "mērāmai" bērnam. Viss, ko viņš lieto – grāmatas, rotaļlietas, apģērbs – jābūt viņa redzes laukā un rokas stiepiena attālumā. Viņam pašam un droši jādabū lietas, jāatver skapja durvis un ieejas durvis, jāizvelk atvilktnes, jāieslēdz gaisma un naktslampiņa. Bērnam ir ērti tur, kur viņš daudz ko var izdarīt pats.
2. Neveidojiet bērnistabu "uz izaugsmi". Šeit nevajadzētu taupīt: pieaugušo rakstāmgalds mazulim ir neērts un aizņem daudz vietas. Tā vietā, lai entuziastiski zīmētu pāris stundas, bērns sēdēs pie tā pusstundu. Vecākiem liksies, ka viņam nav interesanta radošā darbība, bet patiesībā viņam vienkārši ir neērti.
3. Nepārslogojiet dekoru. Bieži vien bērnistaba tiek piepildīta ar nevajadzīgu dekoru, it kā uzsverot: "uzmanību, te ir bērnistaba!". Es uzskatu, ka dekoram jābūt funkcionālam: bērnu pulkstenis pie sienas, naktslampiņa lāča formā, lidmašīnas formas lampa – ar to pietiek. Cīņa par telpas tīrību ir cīņa par bērna spēju koncentrēties. Un vislabāk, ja bērns pats izrotās istabu ar saviem zīmējumiem: gan noderīgi, gan ekonomiski.
4. Dodiet bērnam iespēju ietekmēt telpu. Ļaujiet viņam piedalīties savas istabas iekārtošanā: izvēlēties, ko pakārt pie sienas, pārkārtot kaut ko pēc savas gaumes, pievienot savus zīmējumus un rokdarbus. Kad bērns jūt, ka istaba patiešām ir viņa un viņš var to ietekmēt, tas stiprina sajūtu "šī ir mana telpa" un attīsta atbildību par to.
5. Uzmanīgi ar krāsu. Pasteļtoņi neder visiem: daži bērni maigā gammā burtiski "aizmieg" un viņiem nepieciešami spilgti akcenti. Savukārt citi, gluži pretēji, nevar ilgi atrasties starp spilgtām krāsām un jau pēc desmit minūtēm kļūst nekontrolējami. Krāsa katru bērnu ietekmē ļoti individuāli, un katram ir jāizvēlas pareizais risinājums, kas koriģēs noskaņojumu un uzvedību. Ja pašiem ir grūti tikt galā, labāk vērsties pie speciālista.