Kad mans jaunākais dēls Arsēnijs pabeidza pirmo klasi, mēs pārcēlāmies uz vasarnīcu. Vecākie bērni bija aizbraukuši uz nometnēm, un mēs palikām divatā.
Es bieži gāju ar viņu pastaigās pa mežu, pie upes, braukājām ar velosipēdu. Bet man bija arī jāstrādā – un visu šo laiku Arsēnijs sēdēja pie televizora vai klausījās bērnu radio. Draugu vasarnīcā viņam tolaik nebija, un viņš visu laiku pavadīja ar šiem “sīkrīkiem”.
Un es izlēmu: atvienoju televizoru, sakot, ka tas ir salūzis, un aizvācu radio, paskaidrojot, ka to palūgusi kaimiņiene – viņa vasarnīcā ir viena un grib klausīties dziesmas, kamēr rušinās dārzu.
Mums vasarnīcā bija liela bērnu bibliotēka – gandrīz visa klasika. Es piedāvāju dēlam palasīt Nosova “Miškas stāstus”. Dienas laikā grāmata bija izlasīta, un viņš atnāca pēc nākamās. Es iedevu viņam Astrīdas Lindgrēnes “Brālīti un Karlsonu” – un viņš ik pa laikam pieskrēja pie manis, lai izlasītu smieklīgu epizodi, un mēs kopā smējāmies. Pēc tam viņš izlasīja visas šīs rakstnieces grāmatas. Un drīz vien viņš pats sāka izvēlēties grāmatas skapī – un joprojām nāca dalīties ar interesantiem brīžiem.
Vasarā viņš izlasīja apmēram četrdesmit grāmatu – neskaitot tās, kas bija uzdotas skolā.
Joprojām minos, kas tas bija: veiksmīga mātes viltība, bērna spējas, kuram nedaudz palīdzēja, vai vienkārši vecums, kas prasīja interesantu informāciju – un vajadzēja tikai norādīt uz avotu? Domāju, ka viss kopā.
Kā interjers palīdz iemīlēt lasīšanu
Mīlestība pret lasīšanu sākas nevis ar ābeci, bet ar atmosfēru. Ar to, kā mazajam gribas paņemt rokās krāsainu grāmatu, aplūkot attēlus – un pēc tam gribēt uzzināt, kas tad tur ir rakstīts. Lūk, kas palīdz pamodināt šo interesi.
1. Spēka vieta lasīšanai. Mājīgs krēsls pie loga, piekaramais krēsls-ligzda, telts – galvenais, ar labu apgaismojumu. Man ļoti patīk projektēt mazus dīvānus pie loga, grāmatu plauktu ietvaros. Tur ir ērti lasīt ar mazuli viņa mīļāko grāmatu, tur viņš var pats šķirstīt grāmatas un “lasīt” tās rotaļlietām. Bet vecākiem bērniem ir patīkami lasīt tādā mini bibliotēkā.
2. Grāmatu pieejamība. Mazulis vēl var nemācēt lasīt, bet iespēja paņemt mīļāko grāmatiņu un aplūkot attēlus rada vēlmi iemācīties. Kad es biju maza, nebija sīkrīku, un, lai mūs nodarbinātu, vecāki deva grāmatas ar spilgtām bildēm – tieši tas kļuva par impulsu iemācīties lasīt. Es zinu vairākus cilvēkus, kuri iemācījās lasīt patstāvīgi tieši no tādām grāmatām.
3. Vienkārši plaukti. Tos ir viegli izgatavot pašam un nokrāsot atbilstoši istabas stilam. Toties bērnam ir interesanti aplūkot tajos esošās grāmatas.
4. Saudzīga pieeja. Ļoti svarīgs psiholoģisks moments: nekad nesāciet bērnam pārmest par to, ka viņš paņēmis grāmatas un nav nolicis tās atpakaļ savā vietā. Iespējams, viņam vēl nav iemaņu sakārtot lietas. Labāk uzslavējiet viņu par to, ka viņš pats ir “palasījis”, un pastāstiet, ka grāmatas arī grib atpūsties – plauktā. Parādiet, kā tās pareizi nolikt. Un pat ja nāksies to parādīt piecas vai desmit reizes, nekritizējiet – vienkārši turpiniet stāstīt, ka grāmatas grib gulēt, un atkal parādiet.
Mans dzīves triks: izdomājiet pasaku par grāmatām – ka tām noteikti jāatpūšas plauktos, un, ja tās noliek nepareizi, tās var “sapkosties” un pat saslimt. Bērniem šāds stāsts ir daudz labāks par piezīmēm.
0 comments