Brāļu un māsu konflikti ir standarts visās ģimenēs, un no bērnu psiholoģijas viedokļa tie ir diezgan saprotami. Taču, ja tiem netiek pievērsta uzmanība agrā vecumā, laika gaitā tie var pāraugt lielā konfliktā starp tuviem cilvēkiem – dažkārt visa mūža garumā.
Visas šīs bērnu cīņas un kautiņi nav gājuši man secen – es šo problēmu zinu nevis no dzirdēta, bet no pieredzes. Es burtiski nevarēju nobraukt ne metru, ja aizmugurējā sēdeklī atradās abi mani dēli ar četru gadu starpību. Mašīna viņu klātbūtnē pārvērtās par „veļas mašīnu” – tādas kaujas tajā izvērsās.
Es vienmēr esmu bijusi tā, kas neiejaucas bērnu lietās. Lieta tāda, ka savā laikā es pati biju vecākā māsa, un mana dzīve dēļ tā pārvērtās ellē: mamma visos konfliktos vainoja mani – kā vecāko. Nonāca pat tik tālu, ka jaunākā māsa, jūtot mammas aizsardzību, regulāri ar flomāsteriem apzīmēja manas burtnīcas un mājasdarbus visos priekšmetos. To apturēja tikai mana klases audzinātāja, izsaucot mammu uz skolu un nostājoties manā pusē. Esmu viņai par to ļoti pateicīga.
Bet atgriezīsimies pie maniem zēniem. Es sāku uztraukties, kad izlasīju jaunākā dēla vēstuli Ziemassvētku vecītim ar lūgumu – lai vecākais brālis viņu nesistu. Tad es metos konsultēties ar pedagogiem un psihologiem, lasīt grāmatas.
Un, kā zināms, kas meklē – tas atrod. Neatkārtošu visu ceļu – uzreiz padalīšos ar tiem padomiem, ko esmu guvusi sev un kas patiesi mainīja attiecības starp maniem dēliem.
1. padoms. Neizsakiet aizrādījumus cita bērna klātbūtnē
Nekad neizsakiet aizrādījumus – ne vecākajam, ne jaunākajam – viens otra klātbūtnē. Pat ja ir nonācis līdz kautiņam. Šādā brīdī bērni ir vienkārši jāizšķir un jāpārtrauc kautiņš – bez kliegšanas, bez uzbrukumiem un paaugstinātas balss no jebkuras puses.
Nevienai no pusēm nevajadzētu redzēt, ka jūs izsakāt aizrādījumus par viņu attiecībām. Neizskaidrojiet bērnu klātbūtnē, kuram ir taisnība un kurš ir vainīgs, un nekādā gadījumā nestājaties nevienā pusē. Visas sarunas ar „agresoru” veiciet vienatnē – izvēlieties laiku un vietu, lai otra puse to neredzētu un nezinātu. Jā, šeit ir nepieciešama īpaša pacietība, lai neizgāztos, – zinu no pieredzes.
2. padoms. Veidojiet kontaktu caur mīlestību
Ko darīt kautiņa laikā? Kad viens bērns izrāda agresiju, nepaaugstiniet balsi un nemeklējiet taisnību – tās šeit nav, un „patiesība” vienmēr būs jūsu un šādā situācijā tikai kaitēs. Ar iniciatoru tiksiet galā un visu izskaidrosiet vēlāk. Bet tagad paņemiet viņa roku un ar šo roku paglaudiet cietušo, sakot: „Piedod mums, mēs paši nezinām, kas ar mums notika, mēs tevi mīlam.” Panāciet, lai bērni apskautos un samierinātos. Un tad apskaujiet abus kopā, cieši.
Var teikt kaut ko tādu: „Nu kā tad tā, kāpēc jūs strīdaties? Vanja tevi tik ļoti mīl, Maša, nevajag viņu sist – viņam taču sāp. Vanja, neapvainojies uz Mašu, viņa tevi ļoti mīl, vienkārši, iespējams, kaut kas notika. Maša, kā tu jūties? Bērni, es jūs ļoti mīlu.”
Atcerieties: agresija vienmēr rada agresiju. Un to apturēt varat tikai jūs – parādot mīlestības piemēru. Citādi nekādi.
3. padoms. Mācieties spēlēties kopā
Trešo svarīgo komponentu es atradu pie japāņu pedagogiem. Japāņu bērnudārzos, jaunākajās grupās, ja audzinātāja redz, ka bērni kaujas vai strīdas par rotaļlietu, viņa uzreiz pieiet un sāk rādīt, cik brīnišķīgi ir spēlēties ar šo rotaļlietu kopā. Kopā – interesantāk, un viņa uzskatāmi demonstrē visas kopīgas spēles priekšrocības.
Es uzskatu to par ģeniālu – pretstatā mūsu ierastajam: „Dod rotaļlietu Katei, neesi mantkārīgs, viņai tādas nav, bet tu mājās spēlēsies.” Pirmkārt, kāpēc bērnam jāatdod sava rotaļlieta. Un, otrkārt, tas ir viņa robežu pārkāpums un, nebaidos teikt, viņa īpašuma pārkāpums. Daudz labāk ir piedāvāt risinājumu – aizraut ar ideju spēlēties kopā. Jā, tas prasa laiku un radošumu, bet tas ir tā vērts.
Visos trijos punktos es patērēju daudz laika un fantāzijas, pārdomājot skaidrojumus un situācijas, – bet rezultāts pārsniedza cerības. Pēc kāda laika konflikti sāka mazināties, un bērni sāka spēlēties kopā. Tiesa, dēļ tā man vairākus gadus nācās atdot visu viesistabas telpu lego pilsētai, ko viņi kopā uzcēla.
Jā, viņi vēl strīdējās un kārās. Bet strīdi kļuva konstruktīvāki – jo paralēli es runāju ar katru par to, kā draudzība ir labāka par strīdu. Un dzīve uzlabojās.
Ļoti iesaku izmēģināt šos padomus – tie ir pārbaudīti praksē.
0 comments